Kas ir Ziemassvētki?

Ziemassvētki ir lielākie ziemas sezonas svētki, kas kopš neatminamiem laikiem tiek svinēti visā plašajā pasaulē. Ziemassvētki gadu no gada tiek svinēti decembra divdesmitajos datumos – lielākā daļa pasaules iedzīvotāju tos svin laikā no 24. līdz 26. decembrim (24. decembris ir Ziemassvētku vakars, bet 25. un 26. decembris ir attiecīgi Pirmie un Otrie Ziemassvētki), pareizticīgie tos svin no 6. līdz 8. janvārim, bet tie, kuri svin ziemas saulgriežus pēc savu senču tradīcijām, dara to laikā no 20. līdz 22. decembrim, kad astronomiski iestājas ziemas saulgrieži.

Kādēļ tiek svinēti Ziemassvētki?

Ziemassvētku būtību varētu skaidrot trijās kategorijās – kā ziemas saulgriežus, kā ziemas svinēšanu vai kā kristiešu svētkus. Arī mūsdienās cilvēce pēc to Ziemassvētku svinēšanas tradīcijām ir nosacīti iedalāma trijās kategorijās – vieni tos, kā saulgriežos pienākas, svin pēc savu senču tradīcijām, otri tos līdzīgi kā, piemēram, Jauno gadu svin kā ziemas svētkus, bet trešie, proti, kristieši tos gadu no gada svin kā Jēzus Kristus dzimšanas svētkus. Taču dažkārt šī svinēšana iegrimst tumsā, jo cilvēks ir dzīvojis grēcīgu dzīvi, pārlieku grēkojot un izklaidējoties. Daži pat ir nepildījuši savus solījumus un krāpuši citus. Tas viss novirza svētku būšanu un liek nodarboties ar ne tik giašām lietām. Piemēram, kredītu došana un ņemšana nav nekas labs. Bieži cilvēki aizņemas un neatdod, sabojājot par sevi iespaidu un sabojājot savu kredītvēsturi. Un tad talkā iet kredīti ar sliktu kredīvēsturi bez maksātspējas pārbaudes - ievelkot cilvēku vēl dziļākā tumsā.

No senseniem laikiem Ziemassvētkiem ir bijusi divējāda daba. To saknes meklējamas pagāniskajā ticībā, kad saulgriežu laiku uzskatīja par brīdi, kad tumsa cīnās ar gaismu – ļaunais ar labo. Tomēr šī cīņa nav “uz dzīvību vai nāvi”. Gan tumsa, gan gaisma, gan labais un ļaunais vienkārši pastāv viens otram līdzās, lai saglabātu līdzsvaru itin visā. No folkloras viedokļa raugoties Ziemassvētki ir laiks, kad tumsa ir uzvarējusi un līdz ar šo uzvaru radījusi priekšnoteikumus jauna cikla – jauna attīstības stadijai.

Senajiem latviešiem Ziemassvētki ir vienīgie no četriem saulgriežu svētkiem, kuru nosaukumā ietverts vārds svētki. Ja pieņem, ka tas atvasināts no vārda svēts, kura sākotnējā nozīmē ir – balts, tīrs spodrs – tad mazliet skaidrāks kļūst arī šo svētku saturs. Šo nozīmi svētki saglabājuši tikai kristīgajā ticībā, jo, piemēram, ebrejiem, kuri tieši nesvin šos svētkus, īpašu uzmanību velta jaunā gada (kas arī ir ap to pašu laiku) sagaidīšanai. Un tajos pieņemts uzvilkt jaunas, vēlams baltas krāsas drānas.

Ziemassvētki ir atdzimšanas svētki. 274. gadā Romas imperators Aureliāns, lai stiprinātu savu pagānisko valsti, ieviesa īpašus svētkus – Natalis Solis Invicti – Neuzvaramās saules svētkus, kurus svinēja 25. decembrī. Kristīgā pasaule, kura toreiz vēl nebija īpaši stipra, reaģēja ar savu svētku ieviešanu – tajā pat datumā sākuši svinēt Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas ir “pasaules Gaisma” (Jāņa evaņģēlijs 8:12) un “Taisnības saule” (Mateja evaņģēlijs 3:20). Ziemassvētku svinēšana faktiski ilgst 12 dienas, kuru laikā kristīgās pasaules cilvēki, apmeklējot dievkalpojumus, izdzīvo atsevišķas Jēzus dzīves epizodes – dzimšanu, Austrumu gudro ierašanos un kristības.

Tradīcijas kristīgajās konfesijās

Luterāņiem tas ir Kristus piedzimšanas laiks. Spilgta atšķirība no citiem ir tāda, ka luterāņu baznīcās šajā laikā skan dziesmas, kuras palīdz radīt patīkamu noskaņu un varētu gremdēties klusās pārdomās par aizvadīto laika posmu. Taču tas nenozīmē, ka šie svētki ir skumji un klusi. Gluži otrādi! Dziesmas aicina cilvēkus līksmot un gavilēt, jo ir taču noticis kas labs – Jēzus ir dzimis, lai nāktu pie mums. Svētku laiks ir no 24. decembra līdz 6. janvārim.

Romiešu katoļiem tas ir apceres laiks, pirms kura tiek ievērots gavēnis. Tāpēc svētku galdā nav gaļas ēdienu. Roma ir tā vieta, kur mūsu ēras 336. gadā pirmoreiz atzīmēja kristīgos Ziemassvētkus. Svētki ilgst astoņas dienas un tajos ir pieņemts priecāties.

Septītās dienas Adventisti neatzīst tos svētkus, kuri nav izcelti Bībelē - tātad arī Ziemassvētkus. Taču mūsdienās arī viņi tos atzīmē ar eglītes rotāšanu, dāvanu došanu un saņemšanu, ziedojumu vākšanu, bet pats svarīgākais svētku laikā ir atgādināt sev un citiem par Jēzu Kristu un viņa darbiem.

Baptistu draudzes, līdzīgi luterāņiem un katoļiem, svin Kristus dzimšanas svētkus. Šai konfesijai ir diezgan ilgs svētku laiks, jo tas sākas ar Adventi, kulmināciju sasniedzot 24. decembrī. Šajās draudzēs Ziemassvētku laiks īpaši tiek veltīts veciem ļaudīm.

Mazliet atšķirīgas Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas ir pareizticīgajiem un vecticībniekiem. Galvenā atšķirība meklējama laikā, kad noris svētki. Jo šīm draudzēm tie ir 7. janvārī. Pirms tam tiek ievērots gavēnis, kurš lielākoties tiek pavadīts mājās, kuras cenšas rūpīgi sakopt, bet ne pārāk izgreznot. Taču arī viņi neaizmirst par dāvināšanas prieku un labdarību.

Senlatviešu Ziemassvētku tradīcijas

Ziemassvētkiem savulaik senlatvieši gatavojušies ļoti ilgi — sakopuši sētu, izpušķojuši istabu ar dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām un dziju. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bijuši puzuri — pakarami pušķojumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes — kartupeļos sadurti salmi vai niedres.

Svētku cienastam tikuši gatavoti dažādi ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu latvieši uzskatījuši cūkas šņukuru, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus un alu.

Ziemassvētkos dziedājuši dziesmas un gājuši rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza — tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris ziemas saulgriežu laikā.

Ziemassvētku vakaru dēvējuši arī par Bluķa vakaru saistībā ar bluķa vilkšanas tradīciju — iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēluši pa pagalmu vai no vienām mājām uz otrām un tad sadedzinājuši. Daži pētnieki uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tā velk augšup un mudina atgriezties, citi — ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.

Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm ir budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana — pārģērbšanās dažādās maskās un iešana no vienas mājas uz otru.

Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies.

Senlatviešu Ziemassvētku ticējumi

Latviešiem ticējumi, tāpat kā izdarības, ir saistīti ar dažādām dzīves sfērām, taču galvenokārt vērsti uz laika apstākļiem, labsajūtu un bagātību.

• Ziemassvētku vakarā ātri jābeidz darbi, lai tie labi veiktos visu gadu.
• Lai naudas nekad netrūktu, Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdot. Bet, lai būtu daudz naudas, Ziemassvētku naktī jāēd zirņi.
• Ziemassvētkos vajag deviņas reizes ēst, tad būs bagāts.
• Ziemassvētku vakarā jātur maize, sāls un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs.
• Ziemassvētki bez sniega, būs vāja siena raža. Bet, ja biezs sniegs, tad būs biezi siena vāli.
• Vējaini Ziemassvētki sola daudz koku augļu.
• Ziemassvētku naktī jāiet basām kājām ābeles purināt – tad nākamajā gadā gaidāma bagātīga ābolu raža.
• Ja ap Ziemassvētkiem daudz sniega, tad ap Jāņiem būs ļoti karsts.
• Ja līdz Ziemassvētkiem neaizsalst upes un ezeri, tad nākamā vasarā būs bagāts zivju loms.
• Kādas ir 12 naktis pēc Ziemassvētkiem, tādi esot nākošie 12 mēneši.
• Zaļi Ziemassvētki dara baltas Lieldienas.

Kādu secinājumu varam izdarīt, iepazīstoties ar dažādajiem uzskatiem par Ziemassvētku tradīcijām? Viss ir ļoti vienkārši – lai arī kādas ticības pārstāvis cilvēks būtu, laiks pirms gadumijas visiem ir pārdomu un sevis attīrīšanas laiks. Tie ir brīži, kad tumšajos vakaros vairāk uzmanības tiek veltīts sev tuviem cilvēkiem, veciem ļaudīm un dzīves grūtdieņiem. Tas ir laiks, kad varam izvirzīt sev jaunus mērķus un modināt cerības. Lai arī kādus rituālus cilvēks pildītu šajā laikā – pagāniskus vai kristīgus, to mērķis ir viens – slavināt dzīvības rašanos.