Cilvēks mežonīgā kapitālisma apstākļos

Apzināšanās

Pamazām Cilvēks sāka apzināties savu vietu dzīvē, kā akmentiņš, kuru lēnām, bet pamatīgi noslīpē upes straume, tas nebija ne viegli, ne patīkami. Taču katru neveiksmi vai kļūdu viņš uztvēra kā savas dzīves mācību. Bet tad viņš aizdomājās, kāds ir viņa dzīves mērķis, dzīves jēga. Cilvēks sāka saprast, ka nav mūžīgs. Viņam jau bija pašam bērni, ģimene, darbs, bet kaut kas likās vēl nepiepildīts. Un tad reiz kāds gudrs Skolotājs viņam teica: „Dzīves jēga ir atstāt aiz sevis labāku pasauli, kāda tā bija, kad tu tajā ienāci. Darboties visas cilvēces labā, sniegt savu ieguldījumu sabiedrībai un atstāt tai kaut ko paliekošu. Nevajag neko lielu, pietiks pat ar mazumiņu, sāc ar to, ko tu pats vislabāk proti.” Un Cilvēks aizdomājās. Ko viņš prata? Ko mācēja? Viņam patika rakstīt dzeju. Dzeja bija dvēsles valoda, kurā viņš varēja vislabāk izteikties. Bet ko tas varētu dot sabiedrībai, pilsētiņai, kurā viņš dzīvoja?

Negaidīti vienu dienu kāds pilsētiņas iedzīvotājs pats pateica priekšā: „Mums trūkst savas kopīgās dzejas grāmatiņas.” Jā – domāja Cilvēks, tas ir tieši tas, ko mums visiem tagad visvairāk vajadzētu. Kopīga visas pilsētiņas dzejnieku dzejas grāmata. Un Cilvēks ķērās pie darba. Dienas un naktis viņš neatlaidīgi pulcināja kopā visus pilsētiņas dzejniekus, apkopoja viņu rakstīto dzeju, laboja, pārrakstīja. Un protams bez palīgiem neiztika. Ar vienu no šiem palīgiem izveidojās ļoti draudzīgas attiecības. Likās, ka viņu starpā valda uzticēšanās un sapratne. Pienāca diena, kad dzejoļu grāmata bija gatava. Tā bija laimīga diena visiem pilsētiņas iedzīvotājiem. Cilvēks domāja – tas ir labs darbs, bet vai pie tā vajadzētu apstāties? Ko vēl varētu sniegt sabiedrībai? Un tā kā Cilvēkam vistuvākā bija Māksla, kas jau bija kļuvusi par daļu viņa dzīves, Cilvēks vēlējās sapulcināt līdzīgi domājošos – māksliniekus no visas pilsētiņas. Ir jāapzinās, ka arī kredīti ir daļa no kapitāla sistēmas. Kredīti dod iespēju saņemt to, kam vēl nav nopelnīts, līdz ar to, kādam par to maksājot papildus naudu. Uz tā arī nopelna lielās bankas un kapitāla turētāji. Kredīti ir transformējušies un attīstījušies. Tagad ir iespējams saņemt visdažādākos aizdevumus, piemēram, online kredītlīnija ļauj aizņemties neskaitāmas reizes, līdz tiks izsmelts kredītlimits.

Mākslinieku apvienības dibināšana

Skaistā, saulainā dienā visi mākslinieki sanāca kopā un nolēma, ka tikai vienotībā ir spēks, un tikai kopīgi viņi varētu dot vairāk savai pilsētai, tādēļ nolēma dibināt Mākslinieku apvienību. Brīvprātīgi darboties šajā apvienībā pieteicās gan iepriekšējais Cilvēka palīgs un draugs, gan kāds no iedzīvotājiem, kurš bija ar mieru sakārtot apvienības dokumentālo pusi. Visi bija laimīgi, gatavi darboties un enerģijas pilni. Māksliniekiem bija daudz nozīmīgu mērķu – uzcelt izstāžu zāli savā pilsētiņā, organizēt radošās darbnīcas un nometnes, sadarboties ar citu pilsētu un valstu māksliniekiem, izdot vēl daudz dzejas un prozas grāmatu utt. Bet tas jau nebūtu Kapitālisms, ja pieļautu ko tādu savā sistēmā. Naida un neuzticības pirmā sēkla tika iedēstīta un sāka augt un izplatīt augļus.

Nodevība

Vispirms izrādījās, ka tas, kurš bija uzņēmies vadīt šo apvienību un sakārtot dokumetus, patiesībā bija mēģinājis aizmuguriski noorganizēt, ka apvienība dažādu iemeslu dēļ nemaz netiek nodibināta, vēl arī sanaidojot dažus apvienības biedrus savā starpā. Tiklīdz viņš pamanīja, ka viņa plāns tomēr piedzīvos izgāšanos, veiklais darbonis apvienību pameta. Bet ne bez atskaņām. Pirms tam viņš paspēja vietējās preses mājaslapā internetā izplatīt absurdus apgalvojumus par apvienību un tās locekļiem. Sava „tiesa” tika arī iepriekš izdotajai dzejas grāmatai un tās veidotājiem – „zagļi”, „krāpnieki”, „dīkdieņi” – šādi vārdi tika veltīti Cilvēkam un pārējiem viņa palīgiem.

Neredzējis panākumus arī tur, Cilvēkam tika veltīti personīgi apvainojumi īsziņu veidā. Taču apvienībā darbs turpinājās. Viena pēc otras tika organizētas interesantas izstādes, dažādi pasākumi. Tas nu bija par daudz. Tas, kurš it kā kopš dzejas krājuma veidošanas laikiem bija izlicies par Cilvēka palīgu un draugu, veikli nomainīja „masku” un pavērsās pret pašu Cilvēku. Izrādījās, ka šis „draugs” patiesībā bija draugs pavisam citam – tam pašam iepriekš minētajam veiklajam darbonim.

Abi kopā centās nepieļaut svarīgu dokumentu nokļūšanu līdz apvienībai. Pa vidu vietējās preses mājaslapā turpinājās apvienības apmelošanas darbi. Kapitālisma sistēmai bija izdevīgi visus, kuri nebija paklausīgi sistēmai, padarīt par noziedzniekiem un neliešiem. Ideja bija iespaidīga – vajag likt sabiedrībai saprast, ka šī apvienība patiesībā ir dibināta ar domu tālāk „atmazgāt” naudu, iesaitīties apšaubāmos darījumos un projektos. Un ka tās vadītājs ir cilvēks, ka jau iepriekš ir zadzis un zags, nodarbojies ar dokumentu viltošanu utt. Šajā pilsētiņā Mākslas dzīves attīstība nav vēlama un pieļaujama, jo tikai var nodarīt kaitējumu sabiedrībai un sistēmai. Nepaklausīgie indivīdi ir jāierobežo un pat jāizolē no sabiedrības. Šādu pavērsienu Cilvēks, kurš bija uzaudzis pavisam savādāk, nebija gaidījis. Pretoties daudzskaitlīgajai masai bija ļoti grūti. Galvā bija tikai domas – kāpēc, par ko tas viss? Par labu sirdi? Cilvēks vēl neko nebija sapratis. Bija neliels skaits Cilvēka atbalstītāju, tie viņu mierināja un ieteica turpināt strādāt. Cilvēkam visvairāk sāpēja bijušā drauga nodevība un meli.

Apvienības biedri sanāca kopā un nolēma Cilvēka bijušo draugu no apvienības izslēgt, jo svarīgie dokumenti viņa vainas dēļ bija pazuduši. Protams tam sekoja pretošanās un absolūti visu faktu noliegšana. Taču galā tas tomēr tika izdarīts. Bet mežonīgā Kapitālisma sistēmā nav pasaku ar laimīgām beigām. Ilgi apvienībai darbs neturpinājās, jo apvienības rindās atradās kārtējais nodevējs, kuram savs ego ir tuvāks, ka sabiedrības labums. Viņš panāca, ka apvienība atkal tiek iesaistīta kādā dokumetu skandālā. Cilvēks nesaprata – kāpēc, par ko tas viss? Cīņa bija smaga. Šeit nevienu neinteresē, kuram patiesībā taisnība, šeit tikai interesē aizskarts „ego”, savs naudas maks un sava iedomātā patiesība. Par to arī karojam. Nepārtraukti. Visā pasaulē – Ukrainā, Afganistānā, Irākā utt. Caur šiem kariem Cilvēks vairs nebija tāds, kāds piedzima, apkārtējā sistēma viņu lēnām salauza. „Jo kas nav ar mums, tas ir pret mums!”

Sabiedrības šķelšana

Ko mums visiem nozīmē karš? Pirmkārt sašķeltu sabiedrību. Lai sabiedrībā nevaldītu pārāk liela vienotība. Otrkārt, ekonomiskās situācijas pasliktināšanos šo karu laikā. Treškārt, nepārtrauktu mākslīga stresa radīšanu, kas savukārt tiek nomākts ar dažādām atkarībām. Un, domājot par nākamo paaudzi, mūsu bērnos būs tieši tas, ko paši viņos ieliksim. Ja ieliksim viņos domāt tikai par savu ego, tad tā arī būs. Ja paši šķelsim sabiedrību, tad arī viņi to darīs, utt.

Kam tas viss ir izdevīgi?

Un tagad jūs jautāsiet – kam tas viss ir izdevīgi? Kas pašlaik valda pār pasauli? Dievs, Sātans? Ebreji, Masoni? Slepenas sektas? Bībelē ir teikts: ”Pār visu pasauli valda ļaunais.” (1. Jāņa 5:19, Grieķu rakstu Jaunās pasaules tulkojums.) Tiesa gan, viedokļi par pašu slepeno organizāciju, kas pārvalda pasauli, stipri atšķiras. Vieni uzskata, ka planētu pārvalda oligarhi, citi norāda uz amerikāņiem, vēl citi uz masoniem, ebrejiem, vārdos nenosauktiem politiķiem vai arī nosaucot konkrēti – Obama, Džordžs Bušs un Lielbritānijas karaliene Elizabete II.

Šāda dažādība ir saprotama, jo šī pasaules valdība taču ir slepena „Pasaules elites augstākais slānis sastāv no daļas monarhu ģimeņu (ne visu, protams), vecās eiropiešu aristokrātijas, baņķieriem un lielrūpniekiem. Viņi visi savā starpā ir cieši saistīti ar darījumu, ģimenes un okultām saitēm, organizēti slēgtās ložās, klubos, komisijās utt. Tas ir tāds sava veida ģimenes – biznesa zirnekļutīkls, kurš pašreizējā veidolā eksistē jau apmēram 150-200 gadus.” (Andrejs Fursovs) Nauda ir tikai varas funkcija, kuras pamatā ir kāda ideju sistēma – vai nu laicīgu, vai, visbiežāk, okultu. Informācija un enerģija ir nozīmīgāka par lietām, un metafizika par fiziku.

Bet ko var teikt par to verdzību, kurā cilvēki nonāk melu un krāpšanas dēļ? Jēzus Kristus ir apliecinājis, ka arī no tās ir iespējams atbrīvoties. ”Ja jūs paliekat manos vārdos,” viņš teica, ”jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:31, 32.) Tolaik, kad viņš sacīja šos vārdus, daudzi viņa klausītāji atradās farizeju strikto tradīciju gūstā. Jēzus par sava laika reliģiskajiem vadītājiem teica: ”Tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mateja 23:4.) Jēzus mācības atbrīvoja cilvēkus no šī jūga.

Melu vietā viņš mācīja patiesību, izskaidrodams saprātīgās prasības, ko Dievs izvirza cilvēkiem. (Mateja 11:28—30.) Taču Dievs ir lēmis, ka Sātana valdīšanai pienāks gals. Dievs Jehova darīs galu Sātana varai pār cilvēci. Viņš ir apsolījis ”iznīcināt.. Velnu” un izlabot visu postu, ko Sātans ir nodarījis. (Ebrejiem 2:14.) Kad šī diena pienāks, uzticīgie cilvēki redzēs, ka Dieva tautas atbrīvošana no Ēģiptes verdzības ļāva gūt tikai nelielu priekšstatu par daudz lielāko atbrīvošanu, kas tad notiks. Ar laiku ”pati radība tiks atsvabināta no iznīcības verdzības”, un tad beidzot visi varēs iegūt pilnīgu ”Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21.)

Kapitālisma sistēmas lēnā sabrukšana

Bet kas attiecas uz kapitālisma sistēmu, kapitālisms un tirgus ir dzinējspēki, kas rada bagātību, bet tie nevar atrisisnāt visas problēmas un pārvaldīt sabiedrību. Jau Džons Stjuarts Mills (1848.) ir teicis: „Man nešķiet pievilcīgs dzīves ideāls, ko sludina tie, kuri uzskata, ka cilvēku normāls stāvoklis ir nemitīga cīņa. Grūstīšanās ar elkoņiem un kāpšana cits citam uz kājām, kas veido sabiedrības pašreizējo dzīvi, nav neizbēgams cilvēku liktenis, bet gan nepatīkama industriālā progresa vienas fāzes izpausme.” Savukārt Džons Meinards Keinss apgalvo: „Kad bagātības uzkrāšanai vairs nebūs lielas sociālas nozīmes, notiks lielas izmaiņas cilvēku morālē. Mēs spēsim atbrīvoties no daudzajiem pseidomorāles principiem, kuri ir vadījuši mūs divsimt gadus; kuru dēļ mēs esam cēluši godā visnepievilcīgākās cilvēku īpašības, uzskatot tās par augstākajiem tikumiem.

Bet uzmanieties! Laiks tam vēl nav pienācis. Vēl vismaz simts gadus mums būs jāizliekas pašiem sev un jebkuram citam, ka taisnīga rīcība ir nekrietna, un nekrietna rīcība ir taisnīga, jo nekrietnība ir izdevīga, bet taisnīgums nav izdevīgs.” Kapitālisms pašlaik ir piesedzies ar vīģes lapu, un tas, visticamāk, sabruks, bet, cik ilgā laikā tas notiks, tas atkarīgs no planētas iedzīvotājiem, viņu vēlmes un ticības, ka viņi ir pelnījuši citādas attiecības darbā, ar līdzcilvēkiem, ar dabu un ka gatavi dzīvot, uzvesties citādi, kaut ko citu saņemt. Melu laikmetam drīz būs pienācis gals, bet jauna pasaule būs jāceļ pašiem. Kāda tā būs, tas atkarīgs no tā, kāds Cilvēks mūsos mīt.